Daudzus gadus atpakaļ man bija priekšrocība atvest pie Kunga kādu vecāka gada gājuma sievieti Vācijas ziemeļos. Viņa ilgu laiku strādāja draudzē par pianisti, bet tomēr nepazina Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju. Kad viņa izdzirdēja Evaņģēliju un no sirds uzticējās Jēzum, tad Svētā Gara prieks burtiski apņēma viņu. Pēc trīs dienām es atkal viņu satiku, bet šajā reizē pilnīgi nomāktā garastāvoklī. Es pārsteigts jautāju viņai, kas noticis? Viņa ar asarām acīs teica: "Man jau ir 70 gadi, un es tikai tagad pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju. Iespējams man ir palicis vairs ko dzīvot vien kādi 5 vai 10 gadi, bet iepriekšējos 70 gadus es esmu nodzīvojusi pilnīgi veltīgi."

Dabīgi, šie vārdi mani dziļi aizskāra. Tad es atbildēju: "Iespējams, ka tas tā ir, bet es zinu, kas notiks. Vienu dienu mēs stāvēsim Kristus priekšā. Bet tad, Kungu neinteresēs, kāds ir mūsu nodzīvotās dzīve vagas garums, bet gan tās dziļums. 5 vai 10 gadi, kas ir pilnībā nodzīvoti Jēzum, ir daudz vērtīgāki, nekā 50 gadi remdenā kristietībā."

Vai atceries līdzību par vīna dārza strādniekiem, kuru stāstīja Jēzus? (Mateja 20:1-16) Spriežot pēc laika, daži no viņiem pastrādāja tikai vienu stundu, bet vīna dārza saimnieks viņiem dāsni deva tādu pašu samaksu, kā tiem, kuri strādāja visu dienu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nostrādāja tik, cik varēja. Tas ir dievišķais princips!

Tas kurš skumst, ka nav strādājis Jēzus pusē ražas novākšanas laikā, lai gan varēja to darīt, tas lai uzliek šos iekšējos smagumu Kungam. Neiztērē atlikušo laiku bezjēdzīgām asarām. Ar šo mirkli atdodiet Dievam visu, kas Viņam pieder! Apustulis Pāvils iesaka sekojošo: "...Aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū." (Filipiešiem 3:13-14)

Un tomēr jaunajiem cilvēkiem ir cits stāvoklis šajos pēdējos laikos. Ja glābšanu iegūst padzīvojis cilvēks, tad var teikt, ka ir izglābta viņa dvēsele. Ja glābšanu iegūst jauns cilvēks, tad ir izglābta kā dvēsele, tā arī visa dzīve. Jaunais cilvēks nes līdzi sev laiku, kas var ilgt visu viņa dzīvi. Cik brīnišķīgs var būt šis laiks. Laiks, kas ir pilns ar mīlestību, prieku, mieru, nozīmi un drošību. Laiks, kurš ilgst veselu dzīvi. Vienīgais ceļš, lai dzīvotu arī rītdien, ir tajā, lai šodien ticībā dzīvotu un strādātu Jēzum.

Es reiz lūdzu par kādu vecāka gadagājuma cilvēku, kurš gulēja uz nāves gultas. Man pēkšņi ienāca prātā dīvaina doma: "Par ko tu lūgtu, ja būtu viņa vietā?" Man nebija vajadzīgs daudz laika, lai atbildētu sev uz šo jautājumu. Es lūgtu Dievam, lai Viņš man dotu spēku un žēlastību, lai vēl vienu reizi varētu novadīt lielu evaņģelizāciju! Vēl vienu reizi ielauzties stiprā namā un vēl vienu reizi atvest simtiem tūkstošus cilvēku pie glābšanas krusta! Nav nekā lielāka par šo. Un nav labāka nāves veida, kā nomirt ticības kaujas laukā.